” Ak, Līga, samaksā tu, ko? Es karti, šķiet, atstāju priekšnamā uz kumodes” kārtējo reizi teica vīramāte
Maijas tante sasita plaukstas tik tēlaini, ka kasiere uz sekundi sastinga ar saldētu garneļu paku rokās. Aiz muguras neapmierināti sašūpojās rinda. Piektdienas vakars, cilvēki grib mājās, bet te mēs ar šo izrādi.
— Nu, protams, Maijas tante, — es ierasti sniedzos pēc telefona.
— Gadās.
Iepīkstējās terminālis. Čeks izlīda no aparāta kā bezgalīga balta lente. Sešdesmit astoņi eiro. No tiem mani pirkumi — biezpiena paciņa, piens un baltmaize. Pārējais — “ciemakukulis” vīramātei: auksti kūpinātas desas izlase, ko es sev pērku tikai uz Jauno gadu, sarkanā zivs un, protams, kilogramīga zeltītas kafijas paka. Tās pašas, kas maksā kā lidmašīnas spārns.
Mēs gājām uz automašīnu. Es stiepu divus maisus, kas vilka rokas pie zemes. Maija nesa savu somiņu, kurā, kā izrādījās pirms piecām minūtēm, ir “pavisam tukšs”. Viņa iekārtojās priekšējā sēdeklī un sāka čivināt:
— Tu nedusmojies, Līgiņ. Atmiņa pavisam caura palikusi. Tiklīdz būs pensija — visu līdz pēdējam centam atdošu. Tu taču zini, esmu godīgs cilvēks.
Es klusēju. Man patīk skaitļi, atskaites un precizitāte. Un mans iekšējais rēķins uzrādīja milzīgu iztrūkumu.
Plāns bez kļūmēm
Šī bija jau piektā reize divu mēnešu laikā. Scenārijs darbojās nevainojami. Mēs braucam uz lielo “Rimi”
— “Līgiņ, man tikai maizīti un kefīru paņemt, pašai grūti nest”.
Bakalejas nodaļā ratiņos ielido tā pati kafija. Gaļas nodaļā — fileja. Konditorejā — konfektes dāvanu kārbās. Es klusēju. Es taču esmu laba vedekla. Man mamma bērnībā kala galvā: “Slikts miers ir labāks par labu nesaskaņām”. Mājās viss turpinājās pa iestaigātu taciņu. Mēs izpakojām maisus, vīramāte dzēra tēju ar konfektēm un sūdzējās par laikapstākļiem un magnētiskajām vētrām. Par parādu viņa aizmirsa tieši tajā sekundē, kad pārkāpa slieksni. Bet atgādināt… Nu, kā tu teiksi vecākam cilvēkam par naudu? Neērti. Kauns. It kā es būtu kāda sīkstaļa.
— Pēter, nu parunā tu ar viņu, — es vakarā palūdzu vīram, kad Maija bija aizbraukusi ar taksometru.
Taksometru, starp citu, arī apmaksāju es.
— Tas jau ir kļuvis par sistēmu. Piecdesmit eiro, trīsdesmit eiro, tagad gandrīz septiņdesmit. Mums ir hipotēka, mums mašīna jāremontē.
Pēteris neatrāva acis no portatīvā datora:
— Līg, nu ko tu sāc? Viņa taču ir māte. Nu, aizmirsa karti, kam negadās? Vecums. Viņa mums pīrādziņus cepa, ar mazbērniem sēdēja, kad tie bija mazi. Tev žēl mātei?
Man gribējās teikt: “Nav žēl! Man nepatīk, ka mani tur par muļķi”. Bet es klusēju. Tikai izņēmu blociņu un pierakstīju: “Kopā par oktobri: mīnus 180 eiro uz ‘aizmāršības’ rēķina”. Tā bija mana pacietības cena.
Vārīšanās punkts
Nākamajā sestdienā Maija piezvanīja no rīta. Balss mundra, skanīga:
— Līgiņ, iebrauksi pakaļ? Veikalā akcija pulverim, un arī pie tējas nekā vairs nav.
Es paskatījos uz vīru — viņš mierīgi gulēja savā likumīgajā brīvdienā. Paskatījos uz maku, kur gulēja algas karte. Un pēkšņi sapratu: viss. Pietiek.
— Protams, Maija, — es teicu klausulē. — Pēc pusstundas būšu.
Gatavojos rūpīgi. Izkratīju no somas visu lieko. Atstāju mājās kredītkarti, skaidru naudu, sīknaudu. Paņēmu tikai vienu karti — to pašu, kurā mētājās tieši četri eiro “autobusam”. Veikalā vīramāte bija savā elementā.
— Ak, paskaties, ikri ar akciju! Paņemsim divas burciņas, Pēterim tā patīk sviestmaizes no rītiem. Un šis siers, atceries, cik garšīgs bija?Un kafiju, kafiju obligāti, man tieši beidzās.
Viņa pārliecinoši meta iepakojumus ratiņos. Sarkanā kafijas paka piezemējās produktu kaudzes virspusē kā pēdējais triepiens. Es gāju nopakaļ, stūmu ratiņus un jutu dīvainu mieru. Tā jūtas cilvēks, kurš precīzi zina: vairs nav no kā baidīties. Mēs piegājām pie kases. Cilvēku — jūra. Pirms mums sieviete ar trīs bērniem, kuri prasa košļenes. Aiz muguras vīrietis ar lielu minerālūdens iepakojumu nervozi skatās pulkstenī. Lente sāka kustēties. Kasiere — sieviete ar nogurušām acīm — sāka monotono darbu.
Pīk. Pīk. Pīk.
Ikri. Siers. Desa. Tā pati kafija. Mans pieticīgais kefīrs un bulciņa pazuda šajā krāšņumā.
— No jums septiņdesmit divi eiro un četrdesmit centi, — paziņoja kasiere.
— Maisiņu vajadzēs?
Pienāca īstais brīdis. Maija ar ierastu kustību iebāza roku savā milzīgajā somā. Es zināju, kas būs tālāk. Tagad viņa tur rakņāsies kādas desmit sekundes, tad ievaidēsies, tad sāks sist sev pa mēteļa kabatām.
— Ak, mīļā pasaule!
Vīramātes balss ietrīsējās.
— Līga! Tu spēj iedomāties? Maciņu esmu citā somā atstājusi. Re, kāda izklaidīgā.
Rinda aiz muguras saspringa. Vīrietis ar minerālūdeni nosmīnēja. Kasiere pacēla pret mani smagu skatienu:
— Jaunā kundze, jūs maksāsiet? Lieciet klāt karti, nekavējiet.
Vīramāte skatījās uz mani ar vieglu, tikko manāmu smaidu. Viņa bija pārliecināta. Viņa zināja šīs spēles noteikumus. Tagad es nopūtīšos, izņemšu telefonu un klusējot visu atrisināšu. Es lēnām attaisīju somu. Izņēmu telefonu. Pagrozīju to rokās. Tad paskatījos tieši acīs Maijai un skaļi, lai dzird visi apkārtējie, pateicu:
— Ak, Maijas tante… Bet es taču arī maku mājās aizmirsu. Un telefons tūlīt izslēgsies, baterijas vairs nav.
Klusuma brīdis
Iestājās klusums. Blīvs, smags. Šķita, ka pat pašapkalpošanās kases blakus pārstāja pīkstēt.
Vīramātes smaids pazuda vienā mirklī. Seja izstiepās.
— Kā… aizmirsi? — viņa nočukstēja.
— Līgiņ, tu joko?
— Kādi joki, mamma. — Es noplātīju rokas.
— Mēs taču tā steidzāmies. Pulveris ar akciju, atceraties? Es paķēru somu un skrēju. Bet karti pārlikt no citas somas nepaspēju. Tieši tāpat kā jūs. Mums tas laikam kļuvis kopīgs.
Aiz muguras atskanēja vairs nevis mēles klakšķināšana, bet konkrēts vīrieša ar minerālūdeni rūciens:
— Dāmas, jūs jokojat? Man laiks ir dārgs. Maksājiet vai ejiet malā.
Kasiere nospieda apsardzes izsaukuma pogu:
— Sanita, mums te ir atteikums. Visu nost no kases.
Maija sāka rosīties. Viņas vaigi palika sārti. Tas nebija kauns, bet gan dusmas. Dusmas cilvēkam, kuram nekaunīgi atņemta mīļākā rotaļlieta.
— Līga, nu izdari taču kaut ko. — viņa nošņāca, tverot man pie piedurknes.
— Piezvani Pēterim, lai pārskaita uzreiz. Cilvēki taču skatās. Kāds kauns.
Izrāde pie kases: es vienkārši atkārtoju vīramātes vārdus, un viņai kļuva kauns.
— Telefons ir izlādējies, Maija. — Es mierīgi vēroju, kā vecākā kasiere ar atslēgu nāk pie mūsu kases.
— Nāksies visu atstāt. Žēl. Ikri bija tik labi. Un jūsu mīļā kafija…
Kasiere sniedzās pēc kafijas burkas, lai noņemtu to no lentes.
— Pagaidiet. — vīramātes balss pārgāja kliedzienā.
— Nevajag atcelt. Pagaidiet mirklīti.
Kā tev šķiet, kas notika tālāk?
Vai viss beidzās labi?
Vai vispār iespējams, ka Maija norija savu lepnumu…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
